Ko sēsim to sviedīsim

Nelielu dravu bites nektāru iegūst no apkārtnes savvaļas augiem, bet, turot vienā no­vietnē lielāku skaitu saimju -20 un vairāk, bišu produktī­vā lidojuma robežās (2...3 km rādiusā) augošie nektāraugi dravu vairs nespēj nodrošināt ar produktīvu ienesumu. Grūti, reizēm pilnīgi nereāli ir atrast dravas  novietnei  tādu  vietu,kuras apkārtnē dabiskie nek­tāraugi nodrošinātu nepār­trauktu ienesumu. Trūcīgi ie­nesuma apstākļi ir arī gluži ne­lielu dravu bitēm, ja tās atro­das intensīvas lauksaimnie­cības rajonos, piemēram, Zemgalē.

Latvijas dabai raksturīgi, ka ļo­ti bagāts ar nektāraugiem ir pavasaris un vasaras pirmā pu­se, taču, tiklīdz laiks Jāņos pagriežas uz rudens pusi, ienesums strauji izsīkst, un ce­rības saistās tikai ar dažām su­gām. Liepas, āboliņi, virši - la­bi nektāraugi, taču ne katru gadu uz tiem varam paļauties un ne vienmēr tie aug dravas tuvumā.

Tāpēc gandrīz jebkura daudz­maz nopietna biškopības grā­mata piedāvā dravas tuvumā kultivēt nektāraugus. Parasti tiek ieteikts veidot tā sauktonektāraugu konveijeru. Ar šādu terminu apzīmē nektāraugu ziedēšanas secību, kad tie uzzied cits pēc cita un tā tiek aiz­pildīti robi, kad dabā iestājas bezienesums.

Piedāvāti tiek gan pašmāju augi, gan mazpazīstami aizjūras viesi, iesaka iz­mantot lauksaimniecības kultūraugus, krāšņumaugus vai pat eksotiskas nezāles. Mēģinot rast optimālu risinājumu, Latvi­jas biškopības izmēģinājumu stacijā savu­laik notika pētījumi, kuros centās atrast piemērotākos nektāraugus lauksaimnie­cībai neizmantojamās platībās. Gan šo iz­mēģinājumu rezultāti, gan daudzās grā­matās lasītais bieži vien izskanēja samērā sausi un šķita esam tuvāk teorētiskām at­ziņām, jo trūka praktiskas pieredzes. Ti­kai retais dravnieks mēģināja vadīties pēc norādījumiem un savā saimniecībā au­dzēt nektāraugus. Trūkstot praktiķu vēr­tējumam un konkrētiem piemēriem, grā­matu un pētnieku ieteikumi palika sausas teorijas līmenī, un diemžēl vēl teorētiskā­ki bija pretargumenti, ko nācās uzklausīt no dravniekiem.

Galvenie iebildumi pret nektāraugu au­dzēšanu bija:

• nepieciešama pārāk liela platība, lai vidēji liela drava (nemaz nerunājot par lielu - 50 saimes un vairāk) gūtu jūtamu labumu;
• kas nektāraugu ziedēšanas laikā ga­rantēs labus laika apstākļus;

Tomēr, izrādās, valstī ir dravnieki, kas ar panākumiem sēj nektāraugus piedravas laukos un iegūst ne tikai bagātīgu medus ražu, bet arī dod laukiem zaļmēslojumu, nodrošinot lopus ar lopbarību un ļaudis ar pārtiku.

Baltais amoliņš, griķi , facēlija un zilā ežziede ir tikai četri no ieteicamajiem nek­tāra devējiem, kas dod gan nektāru, gan arī citus labumus:

• šo augu sakņu sistēma irdina zemi un uzlabo ūdens caurlaidību, vieglās aug­snēs palielina ūdens kapacitāti, smagās -uzlabo aerāciju;
• veicina barības vielu šķīdināšanu, slā­pekļa uzņemšanu un saistīšanu augsnē un palielina pēcaugu ražu;
• samazina augsnes skābumu - paaug­stina augsnes pH gandrīz par pusvienību;
• nomāc nezāles, aizsargā augsni pret eroziju;
• izmantojami zaļmēslojumam (augumasas iearšana sekmē pakāpenisku un vienmērīgu slāpekļa pieejamību visās pēc auga augšanas fāzēs) vai pārtikā (griķi ir ne tikai labs medusaugs, bet arī vērtīgs pārtikas produkts).
  
  

Uz katru iesēto kilogramu griķu sēklas iegūst 2,5 cnt zaļmēslojuma; uz katru kilogramu amoliņa sēklas - 22,2 cnt zaļmēslojuma; uz katru kilogramu facēlijas - 20 cnt zaļmēslojuma. Pēc dravnieku atzinumiem, biškopim izdevīgi audzēt nektāraugus, jo tie zied tad, kad ieplānots, - bezienesuma periodos. Turklāt iespējams iegūt arī monofloru medu, pēc kura ir liels pieprasījums.